Sākšu ar vīziju.

Zem kājām - bezgalīgs smilšu klājums, virs galvas - nekustīgas gaisa masas. Dauka brien pa savādu tuksnesi. Apkārt ir lieli ar nokaltūšām ūdenszālēm un pussadrupušiem koraļļiem pārklāti akmeņi. Ik palaikam puisis paiet galām nogrimušo kuģu sagruvušajiem korpusiem. Izskatās pēc kādas izžuvušas jūras dibena. Viņš ir pilnīgi viens šajā telpā, taču liekas, it kā brīžiem starp akmeņiem un kūģu dēļiem zibenīgi paslīd kāda mistiska ēna, taču puisi neatlaidīgi dodas tālāk. Vienā rokā viņam ir makšķere, otrā - metāla spainis. Kaut kur tālumā var saredzēt ūdenstilpnes apveidus, taču lai nu cik ilgi Dauka ietu, iedomājams dīķis nepalika ne centimentru tuvāks. Mirāža.
Pēkšņi kaut kas maziņš, taču ļoti ciets ietriecas puisim pakausī. Viņš atskatās un ierauga ozola zīli. Tas liekas tik neaprakstāmi realistisks, ka tuksneša aina mometnāni izgaist, un Dauka atskārst, ka atrodas savā dzimtajā ciemā. Lai arī diena pakāpeniski tuvojas nobeigumam, ir nežēlīgs karstums, un saules stari apsvilina ādu.
Kaut kas atkal ietriecas puisim galvā, viņš paceļ acis uz augšu, skatienam slīdot pa varenu ozola stumbru. Tad pēkšņi ierauga zaros sēdošu meiteni. Viņa izskatās pārbijusies, bet nebilst ne vārda, tikai rāda ar pirkstiņu kādā punktā uz zemes. Puisis, sekojot līdz pirksta rādītajai trajektorijai, ierauga zālē gulošas koka trēpes un uzreiz saprot, ka meitene ir iesprūdusi kokā.
Dauka palīdz skuķei nokāpt zemē, un tā par atlīdzību maigi noskūpsta viņu vaigā. Šermuļi pārskrien puikam pār kauliem - kaut kas tāds vēl nekad nav bijis pieredzēts. No satraukuma Dauka pietvīkst, pat ausis paliek koši sārtas. Viņš paķer savu makšķernieka rekvizītu un aizskrien cik nu ātri varēdams. Sirds pūkst tik strauji, ka liekas, it kā tā tūlīt izleks no krūtīm. Vienā acu uzmetienā viņš nokļūst jūras piekrastē tieši tajā mirklī, kad saule gatavojas nogrimt jūras dzīlēs. Saules disks ir koši oranžs. Debesis nokrāsotas visos iespējamos sarkanas, dzeltnenas, oranžas, rozā krāsas toņos. Debesjums atspoguļojas jūras bangās un šķiet, it kā tā nemaz nav jūra, bet gan trakojošais ugunskurs.
Dabas simbolisms apbur puisi - daba nevainojami attaino to, ko izjūt puisis dotajā brīdī - kaisli, mežonīgu enerģiju, prieku, pirmo iemīlēšanos.